18. un 19. gadsimts kļuva par vijoles ziedu laikiem, tā skanēja it visur un visdažādākajās situācijās. Tautas meistari gatavoja pat ļoti labus instrumentus, atsevišķos gadījumos ar nazi vien. Vijolniekiem jeb spēlmaņiem ir raksturīgi individuāli, reizēm pat neatkārtojami spēles stili. Bez vijoles neiztika neviens danču vakars, un ne velti, jo instrumenta iespējas ir pietiekami plašas, lai izspēlētu visu to, ko uz cita mūzikas instrumenta nevarētu. Vijoļu meldiņus mācījās pēc dzirdes, mūzikas gudrībās izglītotie – arī no nošu raksta. Lai gan nereti pietika tikai ar vienu pašu vijoli un tās spēlmani, lai dejas varētu sākties, itin bieži vijole skanēja kopā ar citiem instrumentiem. Tostarp arī vairākas vijoles vienkopus, kur pirmajai vijolei tika uzticēta melodija, savukārt otrā vijole iezīmēja ritmisko un harmonisko pavadījumu. Starp raksturīgākajiem duetiem jāmin vijole un base, bet netrūkst ziņu arī par citādākiem sastāviem. Neatkarīgi no tā, kādu instrumentu spēlmaņi tika aicināti ansamblī, skaidrs, ka uzdevums bija nodrošināt lustīgu danču vakaru. Etnogrāfiski apraksti vēsta, ka nevienās kārtīgās kāzās bez vijoles neiztikt. Spēlmanis uzturēja dziedāšanu un dejošanu dienām ilgi. Folkloras teksti rāda, ka vijolei mēdza piedēvēt mītiskas spējas, spēlmaņa rokās tā kļuva par brīnumainu rīku, ar kura spēli var padarīt rāmus vilkus vai lāčus, tādējādi glābjot sev dzīvību. Pasakā “Triju milžu brīnumu lietas” ir motīvs par to, ka vijoles spēle var pat atdzīvināt mironi.
