Vargānu itin labi raksturo nosaukums, kas atrasts Kristofa Hardera rakstītajos papildinājumos Stendera vārdnīcai – zobu spēles. Lai vargānu spēlētu, instrumenta rāmis patiesi ir jāatbalsta pret zobiem, starp zobu rindām atstājot nelielu spraugu, lai vargāna mēlīte, kas piestiprināta pie rāmja loka, varētu brīvi kustēties. Sākotnēji varētu šķist, ka instruments skan tikai uz viena toņa un spēlētājs tur neko daudz nevar mainīt, bet tā nebūt nav. Vargāna skaņa ir tembrāli ļoti bagāta, un ar to var spēlēties, gan izceļot virstoņus, gan arī mainot skaņas krāsu ļoti plašās robežās. Skaņas veidošanā piedalās mēle, mutes dobums, rīkle, plaušas un pat vēders. Prasmīgs spēlētājs var veidot dažādas ritma un tembra sekvences un izspēlēt pat visai sarežģītas melodijas. Viens no meistarīgākajiem spēlmaņiem 20. gadsimtā bija Neretas pusē dzīvojošais Pēteris Kadžulis, viņš savu pirmo instrumentu par 20 kapeikām nopircis no atceļojušiem Bulgārijas čigāniem. Uz jautājumu, kā tad īsti spēlē, meistars atbildējis: ”Ar domām izdabū ārā, kā to dara, iestāstīt nevar.” Interesanti, ka, veicot arheoloģiskos izrakumus, vargāni nereti atrasti tieši viduslaiku piļu tuvumā. Domājams, ka instruments skanējis gan turīgu, gan nabadzīgu pilsētnieku izklaidei, to spēlējuši gan bērni savās mājās, gan mūki Rīgas Doma dārzā.
