Eglīte, puškaitis, trīdeksnis
Ja mēs brīnumainā veidā nonāktu kāzās pirms simts un vairāk gadiem, tad pirmā sajūta būtu, ka troksnis ir neaprakstāms. Un lielākie vaininieki būtu ne tikai dejotāji vai ēdāji un dzērēji pie bagātīgi klāta galda, tās visupirms būtu dziedātājas, kam rokā dažādi kāta grabekļi – eglīte, puškaitis, trīdeksnis, ko viņas ritmiski purina vai sit ar kātu pa galdu dziedāšanas pavadījumam. Kopīgās kāta grabekļu pazīmes ir īsāks vai garāks egles vai, retāk, cita koka kāts, ko apvij rotājumi un izpušķojumi, un tam piestiprināti skanošie elementi – viens vai vairāki zvaniņi, zvārguļi, tostarp arī piestiprināti garākā ķēdītē, vai arī riņķīšos ievērtas misiņa, bronzas vai varbūt pat sudraba lapiņas. Tai pat laikā katra dziedātāja savu eglīti vai puškaiti gatavoja ļoti individuāli, atšķirīgi, tā, ka to dizains liecina par patiesu fantāzijas lidojumu. Reizēm koka kātā tika ietaisīta svilpīte, ko, pantiņam beidzoties, pasvilpj. Ķekatnieku vajadzībām eglītes tika taisītas lielākas – cilvēka augumā, un to zaros bez parastajiem rotājumiem un zvārguļiem bija arī piparkūkas, mazi kliņģerīši un varbūt vēl šis tas.
Šo kāta grabekļu nosaukumi liecina gan par gatavošanas īpatnībām, gan par izskatu, gan par pielietojumu: eglīte – kāts no egles koka, puškaitis un ērkulis – spalvu, lentīšu, ēvelskaidu un citi rotājumi veido pušķi vai ērkuli, kāzu puķe – tiek lietota kāzās, trideksnis jeb trīdeksnis – norāda uz tridināšanu kā purināšanu, kuras rezultātā rodas džinkstoša skaņa. Derētu ievērot, ka 'trijdeksnis' vai 'trejdeksnis' ir trijzaru mēslu dakša un šādi nevajadzētu saukt skaņurīku.
