Jā, tā ir taisnība! Bērzatāss skan! Lai to spēlētu, noderēs ne tikai daži padomi, bet arī pacietība. Un jābūt gatavam uz to, ka skaņa būs spalga un kādam varbūt ne sevišķi tīkama. No svaigi plēstas tāss izgriež 3–5 cm garu taisnstūrveida gabalu ar noapaļotiem augšgala stūriem, gabaliņa augšdaļu nedaudz saplānina, un vietā, kur plāninājums beidzas, tāsi viegli pārloka šķērsām. Instrumenta apakšdaļu satver pirkstos, ar īkšķi piespiežot pie nedaudz saliekta rādītājpirksta, tādējādi tāss augšdaļa ir nedaudz saspringta. Ielocījuma vietu pieliek pie apakšlūpas. Starp saplānināto augšdaļu, kas vērsta prom no spēlētāja, un augšlūpu paliek sprauga. Lai iegūtu skaņu, spēlētājs ar saspringtu mēli un rīkli, it kā sakot ilgstošu 'hj' skaņu, pūš gaisu, liekot tāss augšdaļai svārstīties. Skaņas augstumu var mainīt, mainot mutes dobuma tilpumu, ko panāk, atvirzot vai tuvinot mēli zobiem. Sava niecīgā izmēra dēļ bērzatāsi mēdza izmantot gani, lai savstarpēji sazinātos vai vienkārši kavētu brīvo laiku. Tāss spēlēta arī kāzās, lai dažādotu skanējumu un, iespējams, samulsinātu dažu labu viesi. Neparasta liecība par tāss spēli ir Matkules pagasta zemnieka Roberta Rezeberga piemiņas plāksne Annužu kapos, kurā iekalti vārdi: “Tāšu solists Roberts Rezebergs 1893–1951.” Zināms, ka 1947. gadā LPSR Valsts filharmonijas latviešu tautas instrumentu orķestra vadītājs meistaru tika aicinājis pagatavot 15–20 instrumentus orķestra vajadzībām, kā arī apmācīt spēlētājus. Diemžēl trūkst ziņu par to, vai tāss orķestrī tika lietota.
