Virstoņu svilpe ievērojami atšķiras no visām citām svilpēm un stabulēm galvenokārt ar to, kā iegūt dažādus toņus. Stabuļu gadījumā dažāda augstuma skaņas tiek iegūtas, nosedzot vai atverot skaņu caurumiņus. Virstoņu svilpes skanējumu nodrošina viena pati skaņa, bet tiek izcelti dažādi virstoņi, pamattonim vairāk vai mazāk skanot līdzi. Tādējādi rodas mazliet neparasta sajūta, it kā svilpjošu melodiju iekrāsotu viens burdona tonis.
Svilpi taisa vēlā pavasarī vai agrā vasarā, kad kārkli vai vītoli sulojas un ir iespējams no taisna zara nomaukt 60–80 cm garu mizas cauruli. Vienā caurules galā iegriež svilpes spraugu un iepūtiena spraugu un no tā gala serdes sagatavo aizbāzni, lai tas noslēdz šo galu un novada pūsto gaisu no iepūtiena spraugas uz svilpes spraugu. Svilpi spēlējot, ar labās rokas rādītājpirkstu pēc vajadzības aizklāj vai atklāj svilpes vaļējo galu; šis paņēmiens kopā ar mainīga spēka iepūtienu ļauj izspēlēt dažādus dabiskās virstoņu rindas toņus. Lai arī ne tik vienkārši pagatavojama, svilpe ar savu samērā vienkāršo spēles tehniku un maģisko skanējumu ļāva ganu puikām iegrimt ilgstošās improvizācijās.
Virstoņu svilpes spēle Vārkavas Ančkinos, 1992. g. (Valda Muktupāvela privātais arhīvs)
