Viens no instrumentiem, kas lielā mērā raksturo cilvēka nepieciešamību izzināt dabu, ir svilpaunieks. Ne velti putnam vai kādam dzīvniekam līdzīgo, no māla veidoto instrumentu visbiežāk skandināja tieši bērni, un tas kļuva ne tikai par laika kavēkli, bet arī par līdzekli, lai iepazītu dzīvās dabas skaņas un tās mēģinātu atdarināt. Instrumentu mēdz nosaukt atbilstoši tā apveidam, piemēram, zirdziņš, pīlīte, lakstīgala u. tml. Svilpauniekus un citu veidu svilpītes izmantoja, ejot ganos, reizēm arī putnu un zvēru pievilināšanai. Lai gan ar svilpaunieka 2–6 skaņu caurumiņiem var iegūt tikai 3–7 toņus, tomēr dažādu spēles paņēmienu izmantošana ļauj iegūt diezgan daudzveidīgu skaņu paleti. Tieši svilpaunieka gatavošana Latgalē bija pirmais uzdevums, ko nācās veikt podnieka māceklim, un no slavenā Izidora Paulāna nāk tradīcija goda krūzei pieveidot zirdziņa vai pīlītes formas svilpaunieku.
