‘Somas stabules’, 'dūdas', 'dūkas', kulenes' vai vienkārši 'stabules' – tā savulaik saukts viens no populārākajiem instrumentiem. Melodijas stabule jeb ragastene, viena vai divas burdona stabules jeb dūcenes, un to visu iestiprina somā, kas gatavota no aitas, kazas, suņa vai pat kaķa ādas. Vēl tik iemutnis ar vārstuli gaisa iepūšanai – un instrumentu karaliene gatava! Somu ņem padusē, piepūš un ar elkoņa uzspiedienu regulē gaisa padevi stabulēm. Tā ir vesela māksla – panākt vienādu spiedienu, lai skanējums būtu vienmērīgs.
Somas stabules skanēja dažādos brīžos, tomēr stabulnieka svarīgākais uzdevums bija spēlēt kāzās, viņš bija sava veida ceremonijmeistars – ar somas stabuļu spēli tika sagaidīti un pavadīti viesi, aicināja namā, sēsties pie galda, uzsākt dejošanu, vārdu sakot – vadīta visa kāzu norise. Tā 17. gadsimta ceļotāja Ādama Oleārija piezīmēs lasāms, ja jaunie dzīvojuši dažādos ciemos, tad līgavainis līgavu pārvedis jāšus, bet visam pulkam pa priekšu jājis stabulnieks, kam sekojuši divi pavadoņi ar kailiem zobeniem. Instruments skanējis arī Jāņos, pieguļā un talkās un raisījis līksmību mājās, krogū vai citur. Augusts V. Hūpels savā Vidzemes un Igaunijas aprakstā min, ka katrā krogū, kur šis pievilcīgais instruments uzaicinājis viesus, esot īpaši svētku dienās bijis lielāks pieplūdums un noiets. Tomēr valsts pārvaldes līmenī dominēja priekšstats par somas stabulēm kā par instrumentu, kas izaicina uz nepiedienīgu rīcību un uzvedību, tādēļ 18. gadsimtā somas stabuļu izmantošanu ierobežoja ar likumu un pat draudēja ar sodiem, bet jau 19. gadsimta otrajā pusē to vietā gandrīz visur skanēja vijoles.
