Domājams, ka ikviens, iedams caur pilsētas parku vai tuneli, būs pamanījis lielu vai mazu, dziedošu, spēlējošu vai vēl ar kādu citu talantu apveltītu ielu muzikantu. Jau gadsimtiem ilgi šāda prakse novērojama gan Rīgā, gan citās pilsētās, tomēr šim brīdim raksturīgās ģitāras vietā pirms simts un vairāk gadiem ir skanējuši citi instrumenti, un viens no tiem bija rata lira. Saukta par 'nabagu liru', tā nereti bija rokās apkārtklejojošiem ubagiem, kas tās pavadījumā dziedājuši 'svētas' un arī laicīgas dziesmas un tā pelnījuši iztikai. Cits instrumenta nosaukums 'kokle' bija par pamatu tam, ka 19. gadsimta 70. gadu presē 'kokļu spēlētāji' raksturoti ļoti nepievilcīgā gaismā – kā tādi, kas ar savu spēli un naudas prasīšanu pilsētas ielās apgrūtina 'pieklājīgo' sabiedrību.
Rata lira ārēji līdzīga ģitārai, čellam vai citiem stīgu instrumentiem, tomēr būtiski no tiem atšķiras – instrumentam nav grifa, un spēlētājs stīgas nepiespiež ar saviem pirkstiem. Tā vietā uz instrumenta korpusa ir kaste ar taustiņiem, un stīgas saīsināšana notiek, piespiežot attiecīgo taustiņu. Rata lirai ir 3–4 stīgas: viena vai divas melodijas un divas burdona stīgas. Griežot rokturi instrumenta sānos, tiek iegriezts koka rats, kura iesveķotā ārējā mala beržas gar visām stīgām, tās ieskandinot, tāpēc cits instrumenta nosaukums ir 'griežamā lira'. Vienlaicīgi skanot diviem burdona toņiem un melodijai, rodas sajūta par pilnīgu skanējumu, ne velti Rietumeiropas zemēs instruments saukts arī par 'simfoniju'.
