Pārlapojot 18. gadsimta beigu avīzi “Rigascher Anzeigen”, redzams sludinājums, kas tepat Rīgā, Krāsotāju ielā 97 aicina iegādāties Boiteur kunga stīgu instrumentus, tostarp mandolīnas. Itin drīz arī latviešu presē parādās ziņas par “savādo kokli”, un jau 19. gadsimta otrajā pusē vietējo meistaru taisītie instrumenti ieņem savu vietu mūzikas dzīvē. Ārzemju virtuozi spēlē mandolīnas pilsētu koncertos un teātra izrādēs, mazpilsētās un laukos veidojas “mūzikas kori” jeb, kā mēs teiktu šodien, “stīgu instrumentu kapelas”, kur līdzās vijolēm un citiem stīgu instrumentiem ir arī mandolīnas. Šādas kapelas muzicēja zaļumballēs un dažādos sabiedriskos pasākumos, mazākā sastāvā – kāzās un citās svinībās. Sava nelielā izmēra dēļ mandolīna bija iecienīta karavīru vidū un tika spēlēta atpūtas brīžos un izklaidei kopā ar vijoli, mutes harmoniku vai citiem instrumentiem.
