Viens no biežāk sastopamajiem instrumentu apzīmējumiem folkloras tekstos – 'stabule' – ir daudznozīmīgs vārds, ar to tiek apzīmēti gan svilpes, gan mēlīšu veida gaisskaņi: kārkla stabule – kārkla mizas svilpe, māla stabule – svilpaunieks, vara (misiņa) stabules – varbūt norāde uz ērģeļu stabulēm, niedru stabule, vecu stiebru stabule – niedru mēlīšu instruments, stabules, somas stabules – dūdas.
Koka stabulei parasti ir septiņi skaņas caurumiņi – seši augšpusē un viens apakšpusē. Tādējādi ir izspēlējama visa skaņu rinda oktāvas apjomā, bet, ja svilpes sprauga ir labi izdevusies, tad ar pārpūtienu var izspēlēt vēl 3–5 toņus oktāvu augstāk. Uz stabulēm spēlēti dziesmu pārlikumi stabulei, instrumentālas variācijas un deju melodijas, tomēr nez vai klusās skaņas dēļ stabule patiešām būtu lietota deju pavadīšanai.
Līdzās sadzīviskām stabulēšanas situācijām mājās vai ganos, folkloras teksti rāda šo instrumentu pavisam citā gaismā. Stabule tiek gatavota no koka (ķirša, apses) vai niedres, kas aug uz nogalināta brāļa vai māsas kapa. Stabuli spēlējot, nogalinātā balsī tiek vēstīts par nelietīgo nodarījumu, tā visiem atklājot patiesību. Mirušie vecāki – tēvs vai māte – iznāk no kapa un dāvina vienu vai pat trīs stabules, kas vēlāk varonim (parasti jaunākajam dēlam) būs vajadzīgas varoņdarba veikšanai. Sudraba, zelta vai dimanta stabules spēlē, lai sasauktu maģiskos palīgus, kas palīdz veikt nepaveicamo – tikt stikla kalnā, no pazemes izkļūt virszemē u. tml. Stabules pūšot, tiek savaldīti un sasaukti dzīvnieki, kā arī visi klātesošie spiesti raudāt, smieties vai dejot.
Māla stabules raksturīgākas Latgales pusē, podnieki tās taisīja no māla un rotāja ar baltmāla rakstiem. Līdzīgi kā koka stabulēm, arī tām ir septiņi skaņas caurumiņi un kluss, maigs skanējums.
