Gan pasaules, gan Latvijas mūzikas laukā iespējams atrast gadījumus, kad meistara gatavotie instrumenti bijuši tik īpaši, ka viņa vārdu lieto kā instrumenta nosaukumu. Tā tas ir ar Augusta Ieviņa un viņa sekotāju radītajiem instrumentiem, te meistara uzvārds jau sen ir kļuvis par viena harmoniku veida zīmolu. Latvijā šis instruments sāka ieviesties drīz pēc tam, kad tas radās Vācijā un Austrijā. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē pamatā ieviesās vācu un Vīnes tipa harmonikas, tām līdzīgus instrumentus jau 19. gadsimta otrajā pusē sāka gatavot vietējie meistari. To vidū izcilākais un zināmākais ir iepriekšminētais Augusts Ieviņš, viņš savu darbnīcu un veikalu atvēra Rīgā jau pēc Pirmā pasaules kara. Harmonikas kļuva par visvairāk spēlēto deju mūzikas instrumentu, tās spēlēja gan solo, gan dažāda veida ansambļos kāzās un citos dzīves brīžos, kur bez mūzikas neiztikt. Harmonikas spēlētas arī ziemas masku gājienos, par ko ir daudz liecību, tostarp šāda: “Kādam arvien ir līdza dūkas jeb, kā pie mums sauc, ermūnika – tas spēlē un pārējie dejo. Nedejo neko noteikti, bet tikai pēc polkā takts lec, dažādi izķēmodamies.”
