Vienstīdzis uzbūves ziņā atgādina seno grieķu monohordu – garena koka kastīte kalpo kā rezonators, tās virspusē ir kāpņveida pirkstu laipa jeb grifs ar toņkārtas iedalījumiem, pāri pārvilkta savītas zarnas vai metāla stīga. Vienstīdzi ieskandina ar zirga astru (vijoles) lociņu, kas ieziests ar priežu sveķiem vai kolofoniju.
Pirms simts un vairāk gadiem vienstīdzim īpaša loma ir bijusi mājas muzicēšanā. Luterāņu draudzēs to ieviesa kā palīglīdzekli, lai korāļus un citus dziedājumus varētu mācīties mājās. Tam nolūkam līdzēja ciparnošu raksts – grifa toņkārtas iedalījumi bija apzīmēti ar cipariem, un tos pašus ciparus rakstīja virs dziesmas teksta. Lai iespēlētu kādai zilbei atbilstošo toni, atlika vien stīgu piespiest tajā vietā, kur iedalījuma cipars atbilst ciparam virs attiecīgās zilbes tekstā. Vīgneru Ernests aicināja koristus pievērsties vienstīdzim, lai mājās mācītos kordziesmu meldiņus. Toties Ezeres pagastā dzīvojošais Eduards Kūgurs bez dziesmām esot spēlējis arī vairākas polkas un citas dejas.
Instruments ieviesās līdz ar tā grieķisko nosaukumu, ko latvieši pārveidoja par tādiem kā 'monokords' vai 'manehorka'. Viens no seniem ar lociņu spēlējamu stīgu instrumentu nosaukumiem ir 'ģīga', un šis vārds vai tā atvasinājumi, tādi kā 'ģingas', 'džindžas', arī nereti kalpojuši vienstīdža apzīmēšanai.
