Ja 20. gadsimta otrās puses populārās mūzikas izplatīšanās saistīta ar ģitāru, tad pirms gadsimta šāda loma bija dažādiem cītaru veidiem. Vispazīstamākā bija akordcītara jeb 'dūru' cītara, tai stīgas izkārtotas tā saucamajās ‘dūrēs’ – stīgu grupās, kur katrā var būt 4–24 stīgas. Grupas ietvaros stīgas skaņotas pa mažora vai, retāk, minora trijskaņa skaņām. 'Dūru' skaits visbiežāk bija 7 – A, D, G, C, F, B un E, tā ļaujot cītaru spēlēt kopā gan ar vijoli, gan klarneti. Ieskandināšanai mēdza izmantot koka vai ādas brauci, to tad valkāja turp un atpakaļ pa attiecīgo dūri, vienlaicīgi ar kreiso roku pieklusinot iepriekš skanējušo akordu. Akordcītara tādējādi bija pavadošais instruments, ieskandinot gan akordu pavadījumu, gan izceļot ritmisko zīmējumu. Tā skanēja visdažādākā veida lauku kapelās kopā ar vijolēm, klarnetēm, harmonikām, bundziņām un citiem instrumentiem.
Deju mūzikas vai dziedāšanas pavadījumam tika lietotas arī taustiņu jeb manuāļu cītaras un koncertcītaras, katra ar savu īpatnēju uzbūvi un spēles veidu. Atšķirībā no akordcītarām gan ar taustiņu, gan ar koncertcītarām spēlēja ne tikai pavadījumu, bet arī melodiju, tādējādi no pavadošā instrumenta tās padarot par solo instrumentiem.
