Līdzās dažādiem 19. gadsimta beigu modes instrumentiem – cītarām – ieviesās arī jauna veida kokles; atšķirībā no senajām vienkoča koklēm šīs jaunās sāka gatavot ar daudz vairāk stīgām, līdz pat 90, ar metāla, nevis koka tapām, ar korpusu, kas līmēts no atsevišķiem dēlīšiem, ar lieliem rezonanses caurumiem, kas skaņu pastiprināja un padarīja nedaudz asāku. Galu galā, bija vajadzīgs skanīgs deju mūzikas instruments, un jaunā kokle tāda kļuva. Lai to tehniski atšķirtu no vienkoča koklēm, šobrīd ir ieviesies nosaukums 'cītarkokle', tomēr tautas valodā instruments dēvēts gan par 'kokli', gan 'cītaru', un ir lietoti arī tādi specifiskāki nosaukumi kā 'caurspēlējamā kokle' vai 'caurspēlējamā cītara'.
Caurspēlējamā kokle ir piemērota deju mūzikai, to spēlējot vienlaicīgi skan bass, akordu pavadījums un melodija. Spēles paņēmieni ir dažādi: var ieskandināt ar brauci, ar abu roku pirkstiem, bet visiecienītākā ir spēle ar gredzenu, kas ir uz kreisās rokas īkšķa uzmaucama misiņa stīpiņa ar atkarpi, ar ko aizķer stīgas, tā ielasot melodijas skaņas. Laba koklētāja rokās polkas, valši, vengerkas, mazurkas skan tā, ka nevar sēdēt malā – jālaižas dejā.
