Instruments, kas dažāda veida deju mūzikas kapelās visvairāk draudzējas ar citiem instrumentiem, ir rāmja bungas vai vienkārši bundziņas. Kāzās, talkās, vakarēšanā, krogus dejās bundziņas kopā ar somas stabulēm, vijolēm, harmonikām vai arī vairākinstrumentu sastāvos allaž uzturējušas vajadzīgo ritmu. Šādu instrumenta lomu tautas valodā Latgalē apzīmēja ar vārdiem ‘dasišona’ vai ‘pīpaleidzēšona’. Bundziņas tur vienā rokā un ar otras rokas plaukstu, delnu vai ar īpašu kociņu ieskandina, veidojot smalkus, melodijai atbilstošus ritma rakstus. Skaņu akcenta un vizuāla efekta sasniegšanai bundziņas ieskandināja arī tā, ka bundzinieks rokā saņemto instrumentu strauji pārvietoja aiz sevis lejup un uzsita ar pretējās kājas papēdi.
Bundziņu gatavošanai ir divas galvenās sastāvdaļas – koka rāmis un āda. Nereti par rāmi ņēma nolietota miltu sijājamā sieta rāmi, tādēļ arī bundziņas sauca par sietiņu. Vislabākā bija suņa āda, bet ņēma arī citu, pietiekoši lielu kustoņu ādu. Latgalē instrumentu sauc par bubynu – tas ir no austrumslāviem aizgūts vārds. Zemgales dainās ir saglabājies radniecīgs baltu vārds ‘baubens’, un tas varētu ļoti labi derēt par rāmja bungu apzīmējumu šodien.
