No āža raga gatavotam piemutņa veida instrumentam ir raksturīga dobja, spēcīga skaņa, kas labi atbalsojas tālumā.
Āžragu visbiežāk izmantojuši lauku darbos, ejot ganos un pieguļā, kā arī taurējot pavasara un vasaras vakaros, lai savai iecerētajai pavēstītu par gaidāmajām precībām. Mēslu talkā talcinieki ar piekrautiem vezumiem braukuši uz lauku, visi kopā spēlējuši āžragus. Melodija bijusi lēnīga un smagnēja, gluži kā vēl neizkrautais vezums. Tiklīdz kāds savu vezumu izkrāvis, tā pūtis āžragu, lai par savu varēšanu pavēstītu citiem un varbūt lai savus biedrus pakaitinātu. Āžrags ir solo instruments, retumis to spēlē kopā ar citiem. Āžragam lielākoties bijuši trīs skaņu caurumiņi, tādējādi tā raksturīgais skanējums grozījies kvartas diapazonā. Instrumentu spēlējot, pirksti ātri nosedz un atklāj skaņu caurumiņus, radot raksturīgo skanējumu, ko nereti sauc par tirlināšanu.
